30.III 1928.-23.I 2001. Deja viņam bija liela, gaiša un skaista spēle. Nekā sasīcināta, nošņurkuša, manierīga. Tā bija vīrišķīga spēle. Divdesmit astoņos Operas teātrī pavadītajos gados Spura bija pamanāms pat visvārgākajā baletā. Ko nu runāt par šedevriem - kā leģendārais Bolero trijnieks Pankrate-Lembergs-Spura. Vai par Hilarionu Žizelē, Komandoru Inku zeltā. Klasiskajā Korsārā viņš sāka kā jaunais greizsirdis Birbanto un beidza kā sulīgais un sevī tīksmais Seids-pašā. Atvadu izrādē titullomā Doktorā Aikāsāp it kā svētīja jauno paaudzi, vēlēdams tai sirdsdegsmi, nevis vārgu eksistenci uz skatuves. 17 gadus ilga Spuras romāns ar universitātes Danci.

Kad pirms vairākiem gadiem uz LNO skatuves svinēja triju Danča horeogrāfu - Harija Sūnas, Ulda Žagatas un Alfrēda Spuras jubilejas, apsveicēju runās izskanēja kāds kodolīgs atzinums: Sūna piešķīra Dancim vārdu, Žagata - spožu tehniku, bet Spura - dvēseli. Viņa dejas bija dvēseliskas un dziļas, it nemaz līdzīgas visam, kas iepriekš - Zemes bērni, Atmoda, Dāki, Meteņi, Es par bēdu nebēdāju, Pie Dieviņa gari galdi, Es nenācu šai vietā... Tā bija stipra un laba cilvēka pašizteiksme - par lietām un jēdzieniem, kurus tolaik dejas māksla kaut kā vairījās pieminēt. Spura bija atraktīvs un negaidīts Deju svētku un Baltijas studentu Gaudeamus virsvadītājs.