Dejasprieks. Cik ilgi latvietis to saglabās? 2007.09.06 @ 00:00
Vasaras izskaņā Dzintaru koncertzālē notika lielkoncerts Tautas deju pērles Jūrmalā, ko rīkoja Jūrmalas dome, sabiedrība BT-1 Music un Viesturs Tīle. Gandrīz kā izaicinājums augusta sākumā notikušajam festivālam Baleta zvaigznes Jūrmalā.
Zvaigznes, pērles, sudrabs un zelts – vārdi, kuri nereti pavada dejas norises. Varbūt tālab, ka gan klasiskā, gan skatuviskā tautas deja allaž ir solis ārpus/augšpus ikdienības. 2003. gada Deju svētkos sasniedzām dalībnieku rekordskaitli – 538 deju kopās/kolektīvos/ansambļos uzstājās 13 400 dejotāju. Kāds šis skaitlis būs nākamās vasaras svētkos? Kāda ir latviešu dejas nākotne?
Tas ir pat simptomātiski. Kopīgam uzdevumam vienojas pašvaldība, privāta struktūra un dejas mecenāts, pats savulaik dejotājs, vadītājs un horeogrāfs V. Tīle. Kopīga ieinteresētība pasākuma veiksmīgai norisei. Neba nu ķeksīša dēļ. Publikas atsaucība rāda, ka tas bijis krāsains, košs un vajadzīgs zieds, kūrortsezonai izskanot. Un varbūt arī dziļāka iecere – padarīt koncertu par tradīciju, tādu pašu kā Baleta zvaigznes.
Pieci Rīgas ansambļi (Daiļrade, Dancis, Līgo, Rotaļa, Teiksma) plus Jelgavas Lielupe. Reklāma vēstīja par sešiem labākajiem Latvijas deju ansambļiem. Gan jau atradīsim vēl savu duci, kas pelnījis tādu pašu apzīmējumu, taču ir skaidrs – šis sešnieks pierādīja, ka nezaudē formu pat vasaras atvaļinājumu laikā.Tālab es neteiktu, ka viņi, šie ansambļi, nav pelnījuši “pērles” vārdu. Taču vairāk domājams, ka “pērles” bija domātas pašas dejas. Deviņu horeogrāfu 24 darbi, izkārtoti grodā, raiti tekošā, kontrastējošā, tomēr akadēmiskā koncertsalikumā (režisore Anna Jansone). Sākot ar simtgadnieci Helēnu Tangijevu-Birznieci un mūsdienu “diviem Jāņiem” (Ērglis un Purviņš), kā arī Gintu Baumani un Lilitu Jansoni beidzot. Divas pieejas, divas koncepcijas sava ansambļa vizītkartes veidošanā. Pirmā – apzināties un neaizmirst savas saknes, reizē neignorējot jauno (Daiļrade, Dancis, Rotaļa, Lielupe). Otra – pasaule sākas ar mums, ar šodienu (Līgo, Teiksma). Un tad nu sanāk tā, ka “diviem Jāņiem” pieder 11 repertuāra pērles! Un ka nedz Līgo, nedz Teiksmas vēsturē nav atrodami vēl vismaz pa vienam vērā ņemamam horeogrāfam, kas būtu saistīts tieši ar šo ansambli. Bēdīgi. Bet tieši salīdzinājumā var sajust un saprast “pērles” būtību. Aijas Baumanes Kur tu augi, daiļa meita un Viļa Ozola Klabdancis, izrādās, ir spoža klasika. Jau. Un veiksmīgi, spilgti pastāv blakus tagadējo talantu bravūrajam stilam un izteiksmei. Izrādās, Tangijeva-Birzniece ir nevīstoša, Ata Spuras dvēseliskums joprojām silda, bet Harija Sūnas sentiments nav zaudējis jēgu.
Mēģinu saprast tos vadītājus – horeogrāfus, kuri veido folkbaletus a la Moyseev, kur prevalē viena autora darbi. Jau kopš Ulda Žagatas un Imanta Magones pilnbrieda laikiem mēģinu. Vai šis sižets galu galā nenoved pie kraha? To pašu Moisejevu, to pašu Bežāru, to pašu Grigoroviču… Nezinu.Tautas deju pērlēs šoreiz visskaistāk, visdzidrāk vizēja Gatves deja (Tangijeva), Pie Dieviņa gari galdi (Spura), Cielaviņa (Žagata), Kurzeme (Sūna), Baltu puķu guni kūru (Ērglis), Jelgavas franksēze un Mugurdancis (Purviņš), Kur tu augi, daiļa meita (Baumane), Lecam pa vecam, lecam pa jaunam (Baumanis). Šajās dejās atklājās ansambļu patība, viņu atšķirības. Bija, bija iespējams dažu labu itin blāvu pērli nomainīt ar kaut ko augstvērtīgāku. Itin nodancotās dejas no pēdējo gadu obligātā repertuāra varēja kādu brīdi atpūsties ilgās valkāšanas dēļ.
Bet galu galā tās ir katra ansambļa un tā vadītāja tiesības – izvēlēties tieši to, šim vakaram, tieši šai publikai. Un tās ir publikas tiesības – paust viedokļus par notiekošo. Jo dažādāks repertuārs, jo dzīvāka diskusija, jo krāsaināka varavīksne. Nevar tā sastāvēt no pāris krāsām. Tādai varavīksnei nav nākotnes. Nav pat īstas tagadnes. Varbūt es maldos?