Dejotpriekam nav noilguma
Inese Lūsiņa

Horeogrāfs Uldis Žagata 80.jubileju sagaida ar lielkoncertu

Redz, cik laba dāvana – horeogrāfs, daudzu latviešu skatuves dejas zelta fonda deju autors un ilggadējais profesionālā deju ansambļa Daile vadītājs Uldis Žagata savā mājiņā Lielvārdē iemēģina meitu un mazbērnu dāvāto velotrenažieri. Tuvinieki viņam to uzdāvinājuši, sveicot 80 gadu jubilejā, kas dejas meistaram aprit tieši šodien, 17.martā. Tikmēr viņa paša savulaik vadītais deju ansamblis Dancis kopā ar Dzintariņu, Daiļradi, Teiksmu, Zelta sietiņu, Vektoru un limbažnieku Jampadraci gatavo jubilejai veltītu koncertu, kas notiks 17.aprīlī Rīgas Kongresu namā. “Tajā dejosim Ulda Žagatas dejas no dažādiem laikiem, arī pašas jaunākās – piemēram, Visapkārt Rīgai braucu, kuru viņš Dancim sacerēja 2003.gadā,” stāsta koncerta iniciators, Danča mākslinieciskais vadītājs Rolands Juraševskis. Pats meistars gan spurojies, ka nekādu jubilejas koncertu nevajagot… Bet kā nu ne, ja no paša radītā pietiktu pat koncertu sērijai – Uldis Žagata ir vairāk nekā trīssimt deju autors.

Deja no dziesmas

“Uldis Žagata ir mūsu skatuves dejas attīstībā spilgtākais horeogrāfs. Viņš radīja paliekošas dejas, neko nesamudžinot un katrai meklējot tēlu un saturu. Pateicoties viņam, ļoti auga visu mūsu amatierkolektīvu meistarība, izpratne par deju un skatuves kultūru,” horeogrāfa nozīmi komentē ilggadējā tautas deju speciāliste Ingrīda Saulīte.

Cēli iznesīgā Es mācēju danci vest, jautrības un vitalitātes pilnā Klipu klapu, Dejotprieks, Zeme rīb, tautas jāj un Jautrās dzirnavas ir tikai dažas no viņa dejām, kuras iegājušas latviešu skatuves dejas zelta fondā. Tās patīk gan dejotājiem, gan skatītājiem. Tām nav noilguma. Tāda nav arī viņa radošajai izdomai – apliecina divas šovasar gaidāmajiem Dziesmu un deju svētkiem radītās dejas. Tās tapušas sadarbībā ar diriģentu Māri Sirmo, turpinot dejā dziesmoto domu par Latviju – Saules zemi, kas tiks izdejota un izdziedāta svētku noslēguma koncertā.

“Televīzijā nejauši “noķēru” kora Kamēr… koncertu, kurā jaunieši dziedāja latviešu komponistu dziesmas par Saules dainām. Es biju sajūsmā!” Uldis Žagata zvanījis Mārim Sirmajam, palūdzis ierakstu. Un drīz jau varējis teikt: gatavs! Mūziku viņš jūt uzreiz, savulaik arī pats dzimtajos laukos Rūjienas tuvumā spēlējis akordeonu, cītaru, dziedājis. Vēlāk, vadot Daili, daudzas dejas veidojis, strādājot kopā ar komponistiem. Bet nu, iedvesmojoties no jaunākās kora a cappella mūzikas, radušās trīs dejas. Divas no tām – Artura Maskata Jāņu dziesmu un Valta Pūces Gaismeņa ausa vērosim Dziesmu svētku noslēgumkoncertā, lielajam kopkorim dziedot. “Bet es pateicu: viss! Dejas vairs netaisu. Tas ir mans pēdējais darbs. Tā robeža pašam ir jāzina un jāprot palikt pie tā, kas ir.”

Vedinot istabā, meistars vispirms vēlas parādīt Kultūras ministres uzaicinājumu šovasar kļūt par Goda virsvadītāju “pasaulē lielākajam deju kolektīvam”. To viņš ierāmējis un piekāris pie sienas. Viņš gan nav radis saņemt godu bez darba, tāpēc kopā ar Ingrīdu Saulīti un Rolandu Juraševski programmas Deju svētkiem 60 kopmēģinājumos un koncertā pārraudzīs četru savu pazīstamāko deju Es mācēju danci vest, Dejotprieks, Cielaviņa un Jautrās dzirnavas zīmējumus programmai, kuru rādīs tikai vienu reizi Arēnā Rīga.

Mūžīgā cīņa

Uldis Žagata radošo mūžu dala divās daļās: 25 gadus viņš nodejojis Nacionālās operas baleta trupā, 21 gadu veltījis profesionālā tautas deju ansambļa Daile vadīšanai. Tā bijusi mūžīgā cīņa. Maskavā pirms lielā koncerta atnāk baletmeistars: to noņemiet! “Nepatika, ka dejā Kurzeme mums bija degošas svecītes. Kad teicām, ka tā ir mūžīgā dzīvības uguns, likās mierā. Nekad tu nevarēji būt mierīgs un atbrīvojies, jo visu laiku kādam kas varēja nepatikt.” Dejot solo bijis vieglāk, jo tad uz pleciem negūlās atbildības smagums par visu kolektīvu…

Saticīgā ģimenē ar dzīvesbiedri Ainu nodzīvoti 57 gadi, uzaudzinot divas krietnas meitas – mākslinieci modelētāju Dainu un ārsti Guntu un četrus mazbērnus. Šoziem februārī Aina šķīrās no šīs pasaules. Tas nācis negaidīti un par to runāt ir sāpīgi… “Mans galvenais princips dzīvē ir bijis: uzvarēt sevi, piespiest sevi strādāt. Jo tas ir visgrūtākais. Esmu slimojis ar tādām slimībām, kuras pat neērti nosaukt: ar bērnu trieku, ar meningītu. Beigās bija pat paralīze. Divas reizes no jauna mācījos staigāt. Palīdzēja medicīna, masāžas un joga. Bet vispirms pašam ir jācīnās,” skan Ulda Žagatas dzīvesziņa. To stiprinājis kopš bērnības saņemtais rūdījums, sākot ar ganu gaitām un jāšanu pieguļā, par ko nākamās paaudzes vairs tikai lasīja grāmatās. “Esmu ganījis visus lopiņus, izņemot cūkas,” atminas dejas dārznieks. Vēlāk, dzīvojot Rīgā, viņš nekļuva par pilsētas snobu – vērtējot skates un dodot padomus dejotājiem, apbraukāja visu Latviju, divdesmit gadus bija Limbažu rajona deju kolektīvu virsvadītājs.

Uldis Žagata joprojām ikdienā vingro un vasarās ar divriteni aizbrauc pat līdz Rumbulai. Kurnēšana nepavisam nav viņa garā. “Esmu malts visādās dzirnavās: gan rupjās, gan smalkās. Taču varu būt tikai pateicīgs un laimīgs, ka man uzticējās un es varēju īstenot to, ko biju iecerējis. Tas bija to vērts,” viņš saka gan par baletam, gan Dailei un pašdarbībai atdotajiem gadiem. “Esmu miljonārs, jo man dejojot laimējies redzēt pasauli. Man ļoti daudz ir palīdzējuši gan kolēģi, gan ģimene. Toreiz neprasīju, cik man par šo deju maksās? Ja patīk, ņem!” Patīk – šodien apliecina arī Limbažos iedibinātā deju ansambļu sacensība par Ulda Žagatas dižo balvu.

Publicēšanas datums: Pirmdiena, 2008. gada 17. marts.