Ar Deju svētku virsvadītājiem Jāni Ērgli un Jāni Purviņu sarunājas Jana Vītoliņa
Vēl pieci mēneši, un Rīgā sāksiesXXV Vispārējie latviešu Dziesmuun XV Deju svētki. Dejotāji šogad uzstādīs rekordu, jo pirmo reizi Deju svētku vēsturē piedalīsies vairāk nekā 15 000 dejotāju. 590 deju kopas no Latvijas un 18 no ASV, Kanadas,Lielbritanijas, Īrijas, Norvēģijas un Zviedrijas. Deju lieluzveduma “Tēvu laipas” autori un mākslinieciskie vadītāji ir divi Jāņi – Jānis Purviņš un Jānis Ērglis. Abi – spēcīgas personības, kas apvienojušās radošā tandēmā.
Kuŗā darba procesa posmā šobrīd esat jūs abi – Deju svētku mākslinieciskie vadītāji?
Jānis Purviņš. Esam pašā viducī. Pēc skatēm, kas sāksies februāŗa beigās, mums vēl priekšā ļoti daudz darāmā. Pašlaik aktuālais ir visas idejas, kas izliktas uz papīra, reālizēt dzīvē. Dejotāji repertuāru ir apguvuši. Pēc tam galvenais uzdevums, kas arī ir Deju svētku pamats, būs ornamentu veidošana uz laukuma. Janvāŗa beigās mākslinieciskā padome ir apstiprinājusi virsvadītājus – tagad sāksies skaitļošana pa metriem un pa centimetriem.
Jānis Ērglis. Šķiet, ka pusgads, kas atlicis līdz svētkiem, ir ļoti ilgs laiks. Īstenībā tas ir pavisam maz, jo jāpaspēj tik daudz, ka nav laika vispār domāt par skatēm un stresu.
Šie jau ir trešie Vispārējie Dziesmu un Deju svētki, kuŗus veidojat tandēmā. Kā radās doma strādāt kopā?
J.P. Kā viens otru atradām, – es tagad nepateikšu. Droši vien mēs vispār kaut ko kopā darām tāpēc, ka savulaik abi strādājām Valsts deju ansamblī „Daile”, kur mans priekšnieks Jānis Ērglis mācīja mani dejot. Kad notika gatavošanās 2003. gada svētkiem, Jānis jau bija pazīstams choreografs ar vārdu, un arī es jau biju savas dejas palaidis tautās. Mēs sākām abi kopā vienoti radoši domāt. Vispirms – Rīgas 800 gadu svētki, kuŗos bijām virsvadītāji. Pēc tam apvienojāmies, lai uzrakstītu nākamo svētku koncepciju. Tā vienkārši notika.
J.Ē. Darāmo darbu apjoms 2003. gada svētkos bija ļoti liels. Darbā pie svētku koncepcijas mums palīdzēja režisors Valdis Lūriņš. Zem tās bija mūsu visu trīs paraksti. To pieņēma un uzticēja šos svētkus veidot mums.
Kā tapa 2013. gada Deju svētku koncepcija – izdejot latviešu – mazas, bet bagātas tautas – likteni 4 deju pīnēs un 9 laipās?
J.Ē. Šoreiz virzītājspēks un idejas ģenerātors noteikti ir Purviņš. Sākumā Jānis piezvana man, ka ir jāsatiekas. Skaipa vēl mums nebija, tāpēc atradām vidus punktu starp mūsu abu dzīvesvietām Ādažos un Atgāzenē – Kongresu nama kafejnīcā. Tur stundām sēdējām un kūlām, kūlām tās domas… Kad Jānis piedāvāja ideju par saknēm un laipām, tad pamazām sarunās iezīmējās visa atmosfaira, kāda šobrīd valda Latvijā. Jezga ap divvalodību, cilvēku aizbraukšana.
J.P. Mūsu bagātība – valoda. Tas vispār ir brīnums. Tas ir retums, ka tik mazai tautai kā mēs ir sava valoda un tik milzīga vēsturiska bagāža – gan mūzika, dejas, dziesmas. Tautastērpu klāsts vien ir unikāls! Eiropā, šķiet, nav daudz tautu, kuŗās ko tādu – autentisku, īstu, kaut arī renovētu, var atrast.
J.Ē. Turklāt kādā sarunā Jānis sāka stāstīt, ka vienmēr ārzemēs svinīgajās pieņemšanās pie pilsētu galvām vai festivālu atklāšanas brīžos viņš runā latviski. Kāda ir reakcija citu valstu pārstāvjiem, kad Jānis runā latviski! Visi ir šokā – kādas mazpazīstamas, nelielas valsts pārstāvis uzrunā klātesošas nevis angļu, vācu vai kādā citā plaši zināmā valodā, bet savā dzimtajā. Un, lūk, mūsu sarunās pamazām nonācām pie galvenās domas, ko mēs – divi Jāņi – ar šiem Deju svētkiem vēlamies pateikt dejotājiem, skatītājiem un paši sev. Gribam parādīt – tas, ka Latvija ir viens mazs punktiņš pasaules kartē, nenozīmē, ka mēs nelepojamies ar savu tautu, ar tās vēsturi un saknēm, lai arī nemitīgi esam bijuši spiesti staigāt pa svešām laipām.
Jau pērn presē izskanēja fakts, ka 2013. gada Dziesmu un Deju svētki krāšņumā atpaliks no 2008. gada svētkiem mazāka financējuma dēļ. Vai ir kāda ideja, no kuŗas ir nācies atteikties tāpēc, ka ir mazāk naudas?
J.P. Atklāti sakot, – mēs par financējumu vispār nedomājam. Katram koncertam ir savs projekta vadītājs. Mēs domājam par to māksliniecisko pusi. Ja kaut ko nevarēs, būs cilvēki, kas mūsu domas lidojumu apgriezīs. Tad arī domāsim, ko darīt, lai tas nebūtu redzams skatītājiem.
J.Ē. Īstenībā nejūtam, ka būtu kādas naudas problēmas. Visas ieceres, kas saistās ar deju iestudēšanu, mūzikas ierakstiem, tiek reālizētas.
J.P. Svētkos 2008. gadā bija 3 programmas. Šoreiz mēs – deju nozares īstenotāji – ejam uz svētkiem ar vienu, bet ļoti plašu programmu. Arī koncertu būs vairāk. Mēs saprotam, ka vide – vienīgā vieta, kur pašreiz varam dejot, – ir Daugavas stadions. Lai pēc iespējas vairāk skatītāju koncertu redzētu klātienē, ir paredzēti arī dienas koncerti. Pavisam kopā četri.
Vai ir dejas, kas tika radītas speciāli šiem svētkiem?
J.P. Atlasot repertuāru, mēs izskatījām vairāk nekā 300 dejas, lai finālā iegūtu 33. Daļa ir no iepriekšējiem jaunrades konkursiem. Daļa – no deju ansambļu un vadītāju aptaujas, ko dejotāji vēlētos svētkos dejot. Tad vēl bija speciāls konkurss Valmierā. Kad no atlasītajām dejām izveidojās koncerta skelets, kļuva skaidrs, ka tematiski pietrūkst piecu deju. Tad tika aicināti autori – Gints Baumanis, Ilze Mažāne, Iluta Mistre, Arta Melnalksne un Jānis Marcinkēvičs, lai viņi ar pavisam konkrētu uzdevumu izveidotu katrs vienu deju.
Svētki ir kopīgs darbs. Jūsu saime ir vairāk nekā 15 000 dejotāju un ansambļu vadītāju. Lai darbs izdotos, saimē jāvalda savstarpējai uzticībai vadības un ierindnieku vidū. Kā sadzīvojat ar apziņu, ka par sava darba rezultātu varēsiet pārliecināties pēc tik ilga laika?
J.Ē. Ilgais laiks ir tas, kas acīmredzot uzliek pienākumu strādāt divatā. Ko tas dod? Mums ir ar ko pārrunāt un apspriest problēmas, var savstarpēji pakonsultēties. Divatā ir vieglāk visu risināt. Kas attiecas uz to, vai visiem dejotājiem izvēlētās dejas patīk vai nepatīk… mums, choreografiem, šajos 20 darba gados ir uzaugusi ļoti bieza āda. Choreografa misija ir allaž nest ko jaunu, un jābūt gatavam, ka vienmēr kādam kaut kas noteikti nepatiks. Izvēloties choreografu darbus repertuāram, balstāmies uz vērtībām, kas vairākos svētkos ir pārbaudītas, un cenšamies tajās ielikt arī jaunas vēsmas. Līdz šim nav bijis tā, ka svētku repertuārā mēs kā ar nazi nogriežam veco labo un piedāvājam tikai kaut ko jaunu. Esam centušies dejotājus un publiku pamazām pieradināt pie novitātēm – vai tā būtu scēnografija, intermēdijas vai mūzika. Ja pirmajā reizē – 2003. gadā – mēs būtu piedāvājuši šodienas modeli, mūs izsvilptu jau pirmajā mākslinieciskajā padomē.
J.P. Ir jāsaprot arī, cik daudz mēs varam atļauties sapņot un kādā stāvoklī šobrīd ir deju kopas Latvijā. Ko dejotāji vispār var izdarīt. Nevar jau tikai pa Rīgu dzīvoties un taisīt svētku programmu, vadoties
vienīgi pēc sava deju ansambļa.
J.Ē. Nacionālā kultūras centra polītika ir tāda, ka arī periodā starp svētkiem ir centrālizēti sarīkojumi – jauniešu, vidējās paaudzes vai senioru svētki. Un, lai šie svētki notiktu, ir pārbaudes skates. Tad ir iespēja arī mums sekot līdzi.
Un kādā līmenī ir dejotāji?
J.Ē. Kas attiecas uz kvalitāti? Man jau liekas, ka tad, kad es dejoju…
J.P. Tad zāle bija zaļāka…( abi smejas.) .
J.Ē Nē, šoreiz laikam nebūs pareizi. Man, novērtējot izpildījumu, jāatzīst, ka ir augstas kvalitātes deju kopas. Es neteiktu, ka repertuārs, kas tiek piedāvāts, būtu viegls.
Nevar just, ka, piemēram, vidējā paaudzē vīri ir ar varu atvilkti sievām līdzi?
J.P. Ja tā ir, tad vadītājs ir tik ļoti nopietni strādājis, ka uz skatuves to nevar redzēt. Tikai pēc tam mēs sarunās ar vadītājiem uzzinām, ka, piemēram, kādā kopā ir apvienojušies divi pagasti, lai ansamblis vispār būtu. Kāds attālums cilvēkiem ir jāpārvar, lai nokļūtu uz mēģinājumu! Zemnieks ir nostrādājis visu dienu no agra rīta līdz vēlam vakaram, viņš vēl atrod spēku, lai skrietu uz mēģinājumu!
J.Ē. Ja vēl ņem vērā, ka skates ir pavasarī, kad visvairāk darba laukos. Redzot visu, ko dalībnieki dara uz skatuves, mute paliek vaļā. Viņi ir mākslinieki!
Vai gadās arī tā, ka kādu kopu pie svētkiem nepielaiž?
J.P. Tie ir ārkārtīgi reti gadījumi...
divu svētku laikā varbūt viens vai divi ansambļi. Bet tas ir tikai tad, ja patiešām nav ne apgūti soļi, ne īsti pati deja. Tad es mēdzu teikt – free style latviešu mūzikas pavadībā, uzvelkot kaut ko līdzīgu latviešu tautastērpam.
J.E. Tad, kad mēs pirms 3 gadiem sākām rakstīt koncepciju, mums pašiem sev bija uzstādījums – ikvienam, kuŗš grib un ir apguvis repertuāru, ir jābūt Rīgā un jādejo Daugavas stadionā. Mums šajā reizē ir vienošanās, ka lielās grupas, kas visas uzreiz
nesatilpst stadiona laukumā, dalām uz pusēm. Izdarīsim visu iespējamo, lai visi, kas ir aizrāvušies ar latviešu skatuves deju, arī tiek uz svētkiem.
Kuŗu brīdi jūs abi svētkos gaidāt visvairāk?
J.Ē. 2003. gadā Jānis bija vēl pavisam jauns, es arī jutos jauns. Kā jau jauniem virsvadītājiem un mākslinieciskajiem vadītājiem, gribējās maksimāli vairāk izpaust sevi.
Tagad vairāk liekam akcentu uz pašiem dalībniekiem. Lai viņi justos pēc iespējas labāk, lai varētu pēc iespējas labāk izbaudīt svētkus. Strādājam pie tā, lai visa emociju gamma, kas tur saplūst kopā, – gan kustībā, gan mūzikā, gan zīmējuma veidošanā – lai tā dod spēku turpmākajiem pieciem gadiem.
J.P. Es gaidu trīs momentus. Pirmais ir gājiens. Tas ir kas fantastisks! Turklāt, ja mēs – virsvadītāji – tiekam stāvēt tādā atstatumā, ka varam uzsaukt sveicienus visiem dejotājiem un kolektīvu vadītājiem… Tad tās emocijas, ar kuŗām apmaināmies, ir tik neviltotas, tik patiesas. Mūsu priekšā ir visa Latvija un ne tikai… Otrs brīdis – pēdējā deju koncerta fināls. Tad pārņem divējādas izjūtas. Atvieglojums un gandarījums no vienas puses, no otras – grūti aptvert, ka tik ilgi ir strādāts, domāts un veidots, bet nu –viss jau beidzies…
J.Ē. Šoreiz būs četri koncerti, un varbūt pēdējā jau varēs aptvert, kas ir izdarīts. Citādi parasti tas sanāk pēc mēneša, skatoties videoierakstu.
J.P. Trešais moments, ko gaidu, ir svētku noslēguma koncerts Mežaparka estrādē. Tas parasti ir tad, kad mums vairs nekas nav jādara. Nav jāuztraucas – vai visi paspēs uznākt uz laukuma, vai nenokavēs u.tml. Vienkārši var baudīt.
J.Ē. Tad tik saproti tās emocijas, ko nereti intervijās pauž dalībnieki. Viņi stāsta – ko piedzīvojuši mēģinājumos un koncertos. Tad tik var saprast, kas tā ir par sajūtu, kādā pacēluma vilnī visu nedēļu ir atradušies dalībnieki. Tad arī mēs – deju svētku veidotāji – varam beidzot atļauties pat pajokot. Atšķirībā no diriģentiem,
kuŗiem vēl viss nobeiguma koncerts priekšā.
LAIKS 2013. gada
23. februāris – 1. marts