Edijs Purmalis, VDA Daile direktors. 1997. gada 17. februāris 00:00

Atklāta vēstule Raimondam Paulam. Uzskatu par savu pienākumu atbildēt prezidenta kultūras padomniekam R.Paula kungam, kurš 20.janvāra Dienā jautā: "Kāda ir Dailes atdeve šodien?"Šāds jautājums būtu lieks, ja viņš pirms runāšanas būtu ieskatījies filharmonijas atskaitē par kolektīvu koncertdarbību Latvijā 1996. gadā, kas vēsta: LNSO - 38 koncerti, kamerorķestris - 30, VAK Latvija - 28, VDA Daile - 50, turklāt koncertējot pa visu Latviju. Tātad atdeve vislielākā.

Jautājums: "Kam tāda atdeve vajadzīga?" no Kultūras padomnieka rada neizpratni. Vai tas ir jātulko, ka dejas māksla vispār nav vajadzīga? "Daile nodarbojoties ar vārgiem, viduvēja līmeņa moderno deju iestudējumiem." Pārāk ātri R.Paula kungam ir aizmirsies, kā viņš pēc pirmā Dailes koncerta ar ASV baleta trupu man teica paldies un vēlēja tā turpināt. "Kāda ir Dailes funkcija?" To pierāda ansambļa pēdējo gadu darbība, tā ir formulēta Kultūras ministrijā iesniegtajā Dailes attīstības koncepcijā. Ansambļa galvenās funkcijas ir trīs: attīstīt un popularizēt latviešu tautas mākslu kā pašu mājās, tā ārzemēs; apkopot un saglabāt visu labāko, kas radīts latviešu tautas dejas žanrā visā tā eksistēšanas laikā; kultivēt citus dejas žanrus, kas līdz šim Latvijā netika dejoti sociālisma ideoloģijas iespaidā, bet kurus dejo visā pasaulē, bez kuriem Latvijas dejas māksla nebūs pilnvērtīga un kurus neviens cits bez Dailes nedejos. R.Paula kungs apšauba Dailes nepieciešamību uz "simtiem labu pašdarbības tautas deju kolektīvu" fona. Diemžēl viņam nav reāla priekšstata par to, kas notiek pašdarbībā laika posmā starp Deju svētkiem. Lielā daļā pašdarbības kolektīvu darbs līdzinās izmisīgai cīņai par eksistenci. Daudzi kolektīvi pastāv tikai formāli, lai īsi pirms lielajiem svētkiem sanāktu kopā kādreizējā entuziasma inerces iespaidā. Lauku rajonos situācija ir galēji kritiska. Tautas mūzikas deficīta dēļ ir ieilgusi repertuāra krīze. Nevar taču dejot tautas dejas tikai pie ziņģēm vien. Protams, ir kādi 15 - 20 kolektīvi, kas strādā aktīvi. Pārsvarā tie atrodas ap Rīgu, un visus tos vieno kopīga iezīme - to vadītāji ir cilvēki, kas paši visā pilnībā ir izbaudījuši profesionālas dejas mākslas sūro garšu: Dancis (R.Juraševskis), Rotaļa (A.Baumane), Liesma (I.Magone), Lelde (D.Rudovics), Gatve (G.Raipala), Līgo (J.Purviņš), Rīdzenieks (A.Sakne). Daile vienmēr ir bijusi amatieru kolektīvu darbības stimuls. Lielu daļu aktīvo pašdarbības kolektīvu vada esošie vai bijušie Dailes baleta mākslinieki. Ceru, ka R.Paula kungs vismaz nenoliegs profesionālās rutīnas nozīmību. Bet, lai cik labi uzstātos jebkurš pašdarbības kolektīvs, profesionāls līmenis tas nebūs. Un galu galā, - priekš kam Latvijai LNSO un VAK Latvija, ja mums ir arī pašdarbības orķestru un koru "simti"? R.Paula kungs pārmet to, ka Daile nedejo tikai tautas deju, bet arī citus dejas žanrus. Mani izbrīna viņa tirgus ekonomikas principu neizpratne. Latvijā šobrīd nav tik liela pieprasījuma pēc tautas dejas, lai no tā vien varētu dzīvot. Ansamblis tās dejo, attiekdamies kā pret mūsu tautas nacionālo bagātību, koncertdarbības peļņas lielāko daļu gūstot ar citu dejas žanru iestudējumiem. Ja mēs to nebūtu darījuši, ansamblis sen jau būtu nomiris dabīgā nāvē. Nekur nav teikts, ka Dailei būtu jādejo tikai tautas deja vien. Ansambļa trupu veido profesionāli mākslinieki, kas ir spējīgi variēt. Sabiedrībā joprojām tiek kultivēts uzskats par dejas mākslu kā par trešās šķiras mākslu (aiz mūzikas un dziesmas). Tāpēc likvidēšanas gadījumā uzreiz ķeras klāt dejas vienībai, lai arī tā būtu vienīgā valstī, bet ne kādam korim vai orķestrim, kādu ir vairāki. 1993.gada pavasarī kultūras ministrs R.Paula kungs izdeva pavēli par Dailes dotēšanas pārtraukšanu, kas reāli nozīmētu kolektīva likvidāciju. Pēc neilga laika šis lēmums tika aizstāts ar reorganizāciju. No šīs "ekonomijas" tika palielināts LNSO. R.Paula kungs bieži mēdz teikt, ka ar augsta līmeņa simfonisko orķestri mēs labi integrēsimies Eiropā. Turpinot varu pamatoti apgalvot, ka ar augsta līmeņa valsts deju ansambli mēs lieliski izcelsimies pasaules kontekstā. Paula kungs attaisnojas ar prioritātes principu nacionālajiem kolektīviem. Dailes to starpā nav. Bet kur tad slēpjas šī jautājuma jēga: nosaukumā vai lietas būtībā? Kas notiks, ja Daili likvidēs? Protams, Latvija nebeigs pastāvēt, bet nozīmīga daļa tās nacionālās bagātības gan. Likvidējot ansambli Daile, tiek likvidēts ne jau viens atsevišķs kolektīvs, bet vesels mākslas žanrs. Kas uzņemsies atbildību? Atkal neviens? Rezultātā var gadīties, ka mēs paši savām rokām dažos Latvijas neatkarības gados būsim izdarījuši to, ko visa lielā padomju impērija ar savu komunisma ideoloģiju nespēja piecdesmit. Novēlu visiem Latvijas "deju speciālistiem" un "horeogrāfiem", kas gadiem ir kritizējuši Daili, pirms savām gudrajām runām apmeklēt kādu ansambļa koncertu, vismaz reizi 2 -3 gados.