Ainažos, 21.02.2018.
Latviešu skatuviskā tautas deja
Latvijas XXVI Dziesmu un XVI Deju svētkiem veltītās digitālās kolekcijas izveidei “Personības”, paredzētas intervijas ar Dziesmu svētku virsdiriģentiem un Deju svētku virsvadītājiem. Šajā sakarībā 16.02 notika mana intervija, lai to iekļautu LNB iinterneta vietnē.
“ Kultūras rondo” 18. februāra radio pārraidē izskanēja Latvijas Simtgades svētku ietvarā ar pieaicinātiem deju speciālistiem veidots raidījums par latviešu tautas deju.
Gan vienā, gan otrā gadījumā sarunās tika skarts jautājums par latviešu tautas dejas nākotnes vīziju. Nevienu nemulsina un neviens neapšauba motivējumu tautiskās dejas izcelsmei un etnogrāfiskajam tautas dejas pamatelementu klāstam, bet no gada gadā aktuālāka kļūst pārrunājamā tēma – kā turpmāk virzīsies latviskās tautas dejas attīstība.
Mūsdienās tiek stādīts jautājums “vai skatuviskā latviešu tautas deja, ko šodien dejojam, ir tautas deja”? Gribu izteikt savu izpratni par šo jautājumu.
Neliels ieskats vēsturē.
Latviešu tautas dejas izcelsmes vēsture tiek saistīta ar “latviešu sētas” kā dzimtas mājokļa pirmsākumu izpēti. Tā bija vieta, kur dzīvoja mūsu senči, saglabājot tautas ieražas un tikumus. Ģimeniskie svētki – bērna piedzimšana, kāzas un bēres, tika atzīmētas ar tuvinieku un draugu pulcēšanos, kurās kā rituāla neiztrukstošs elements iekļāvās dziedāšana un dejošana. Savukārt dabas kalendāra noteiktie darba procesi bija iegansts tiem piederošos pavasara, vasaras, ziemas un rudens auglības svētkus atzīmēt kā nozīmīgus notikumus tā laika sabiedrības dzīvē. Svētki bija norises laiks un vieta, kur kopā pulcējās tuvākās un tālākās apkārtnes ļaudīs. Kopā sanākšana, svētku prieka gaisotne, gādāja par labvēlīgu augsni, lai attīstītos tautas māksla. Tautas dziesma ieguva novadiem raksturīgās variācijas un īpatnības, bet tautas deja savas pāru un grupu deju aprises.
Visiem ir zināms, ka Padomju sistēma, kurā mēs dzīvojām 50 gadus, ir atstājusi savas pēdas, tajā skaitā arī mūsu kultūrā un konkrēti tautas dejā. Padomju sistēmā bija ieprogrammēts, ka katrā no piecpadsmit Padomju savienības republikām plauks un attīstīsies tautiskā māksla. Tādēļ, lai veiksmīgi un ātri panāktu masveidīgu tautas mākslas uzplaukumu, tika dibināti pašdarbības deju pulciņi un kolektīvi visā Latvijā. Skaitliski auga dejotāju saime, pieauga sacensību gars, labākie deju kolektīvi ieguva Goda nosaukumu – Tautas deju ansamblis.
Tā kā latviešu tauta varēja lepoties ar senām Dziesmu svētku tradīcijām, Padomju Latvijā tika saglabāta tradīcija ik pēc pieciem gadiem rīkot Republikas Dziesmu un Deju svētkus. Dabīgi radās vajadzība blakus etnogrāfiskajām dejām, rādīt un radīt jaunas latviešu dejas. Tā jaunajos apstākļos pavērās ceļš latviešu tautas dejas jaunradei. Horeogrāfi, meklējot saistību ar apkārtnes sadzīves notikumiem, izvēlējās tēmas un motīvus savām dejām. Savukārt dejotāji savu dejas mīlestību, latviskuma izjūtu un nodarbībās iegūto tehniko gatavību apliecināja, uzstājoties uz skatuves ar jaunradītajām latviešu dejām. Šādam tautas dejas izpildījumam radās nosaukums - skatuviskā latviešu tautas deja. Padomju laika ietvaros skatuviskā latviešu tautas deja iekaroja stabilu vietu koncertos un svētkos, arī ar tendencioziem slavinājumiem pārbagātajos Padomju Latvijas Dziesmu un deju svētkos.
Latvijai, atgūtot savu brīvas valsts statusu, deju kolektīvu vadītāji ar lielu entuziasmu pievēršas latviešu tautas dejas tradīciju un senatnes kultūras avotu izpētei. Tautas dejas popularitāte aug augumā. Mīlestība pret savu tautas deju dzīvu atbalsi iegūst visās paaudzēs. Jaunības azartisms un dejas prieks, izdejots studiju gados, jauniešiem, kļūstot par vecākiem pārmantojās viņu bērnos. Dejo visi – mazuļi bernudārzā, skolas bērni no 1. līdz 12. klasei. Vecāki, nespējot pateikt ardievas iemīļotajai dejai, iekaro savam vecumam atbilstošu sadalījumu - kļūstot par vidējās paaudzes dejotājiem. Ar īpašu vietu dejotāju paaudžu maiņā, izceļas koloritās senioru dejotāju grupas. Un jāsecina, ka milzīgais dejotāju skaits, gadu no gada katru nedēļu mēģinājumos, kopsolī ar vadītāju vai horeogrāfu, mācoties kādu jaunu deju vai piedaloties jaunas dejas radīšanas procesā, ir tā latviešu tautas daļa, kas ar mīlestību šodien kopj savu latviešu tautas dejas lauku.
Ik pēc pieciem gadiem, dejotāji gatavojas Latvijas kultūras dzīves ievērojamākajam notikumam – Deju svētkiem, lai milzīgajā Daugavas stadionā brīnišķīgos ornamentikas zīmējumos, tukstošu dejotāju izpildījumā, veidotu latviskās zīmes un rakstus. Tūkstoš kāju dimdinātā zeme, kopā pulcējot dejotājus no visiem tēvu zemes stūrīšiem, mūsu Deju svētkus ir padarījusi slavenus visā pasaulē.
Kādas perspektīves izkristalizējušās, domājot par latviešu tautas dejas attīstību nākotnē?
Nav noslēpums, ka dejotāju skaits, gatavojoties gaidāmajiem Latvijas simtgades Deju svētkiem tālu pārsniedz dziedātāju skaitu. No visa teiktā varam secināt, ka dejo visos Latvijas novados un kopējais dejotāju skaits ir milzīgs. Tas apliecina, cik dziļi nacionālās tradicijas, kas saistās ar deju, iesakņojušās mūsu tautā. Deju svētki ir augstākā virsotne mūsu tautas dejas kultūras attītībā. Tautas deja, no etnogrāfiskās dejas pirmsākumiem, no latviešu skatuves dejām un Deju svētku veidola meklējumiem, visu laiku ir bijusi attīstības stadijā.
Mūsu dzīvē ik gads ienes straujas pārmaiņas. Mainās sociālā vide, darba attiecības un vērtību izpratne. Tas viss ietekmē arī procesus mākslā, tajā skaitā deju. Taču, kaut arī viss šodien ir mainījies, tomēr nemainīga paliek piederības izjūta savai zemei, kas sakņojas latviskā identitātē. Meklējot tematisko materiālu, horeogrāfi latviskās saknes ritina no senatnes pūra. Respektējot latviešu tautas dejas tradicijas, autori jaunradi sasaista ar šodienīgu izpratni un redzējumu.
Latviešu deju jaunrades attīstības process nākotnē, galvenokārt būs to radošo deju apvienību prioritāte, kuras dalībnieki sajūtot šodienas pulsu, meklēs izteiksmes veidu kā vēlamo pārvērst dejā. Šādas apvienibas - mūsdienu latviešu tautas dejas radošās laboratiorijas jau šodien eksistē un nākotnē radīsies arvien vairāk. Pats interesantākais visā šajā procesā ir tas, ka pati dejotāju tauta ir radījusi šo fenomenu, ka mūsdienu latviešu deja ir pašas tautas inspirēts produkts. Šodien ikviens horeogrāfs savu jaunrades ieceri realizē, balstoties uz savu dejotāju līdzdalību, tādejādi motivējot, ka mūsu laikā radušos latviešu deju ar pilnām tiesībām varam saukt par mūsdienu latviešu tautas deju.
Runājot par laikmetīgo deju, kas nebalstās uz tautiskās dejas pamatiem, gribētos skart vēl vienu dejas nozarei svarīgu aspektu – par laikmetīgās dejas speciālistu, Kultūras akadēmijas absolventu, praktiskās darbības vietu dejas specifikas arsenāla kopainā. Vērojot skatuves telpā pamanāmos Kultūras Akadēmijas laikmetīgās dejas speciālistu darbus, jādomā par to, ka viņu radītie mākslas darbi plašākai publikai ir maz pazīstami.
Šajā sakarībā būtu ļoti svarīgi runāt par tematisko materiālu, kas varētu kalpot laikmetīgās dejas horeogrāfiem par rosinājumu, sacerot jaunu horeogrāfisku darbu. Ir jāpārskata līdzšinējās izmantotās iespējas un jāmeklē jaunas. Taču, skarot šo tēmu, tā prasa Kultūras akadēmijas dejas speciālistu vēlēšanos iedziļināties šajā problēmā.
Latvijas simtgades Deju svētku Goda virsvadītāja
Elga Drulle
