Inta Karule, Zita Errss, Larisa Tuīsova, Genādijs Gorbaņovs, Aleksandrs Rumjancevs – tie ir tikai daži vārdi no Latvijas baleta zelta zvaigznāja, kuŗi kopā ar gandrīz 200 citiem savas mākslas profesionāļiem svinēja jubileju – Latvijas Baleta asociācijas 20 gadus. Kad runā par baleta mākslinieka 20 gadu īso skatuves mūžu, apzīmējums allaž ir viens – nežēlīgi
maz. Janvāŗa otrajā svētdienā Rīgas Mazajā ģildē jubilāre – Latvijas Baleta asociācija – gadadienā tika sveikta ar vārdiem: divdesmit gadi asociācijai – tas ir ļoti daudz!
Lita Beiris. Latvijas Baleta asociācijas prezidente:
„Es domāju, ka Latvijas mērogam 20 gadi tiešām ir daudz. Es zinu vairākas profesionālas biedrības, kas tika dibinātas, lai nodarbotos ar savu biedru sociālo aizstāvību un risinātu problemātiskos šīs jomas jautājumus, bet neizturēja un likvidējās. Mēs joprojām turamies kopā! Turam roku uz pulsa un mēģinām strādāt savu cilvēku interesēs. Mūsu profesijā ir ļoti daudz vientuļo cilvēku. Mākslas pasaulē tas nav retums. Viņiem ir gan ļoti sarežģīta sadzīve, gan ārstnieciskās vajadzības. Mēs mēģinām gan financiāli, gan praktiski savu
iespēju robežās šos ļaudis atbalstīt. Palīdzam rsināt arī dzīvokļu jautājumus. Ir bijis, kad kollēgas burtiski palikuši uz ielas. Mēģinājām sarūpēt viņiem dzīvesvietu. Viņi bieži vien ir bezspēcīgi, nespēj par sevi pastāvēt. Viņi nevar pateikt: man vajag. Mākslinieki nav tādi. Viņi ir lepni par sevi, par savu varēšanu un prasmi.
Viņi nevar tik ļoti pazemoties. Tāpēc mums ir jāpalīdz.” Kopš dibināšanas Latvijas Baleta asociācijai ir bijuši trīs prezidenti – Ausma Dragone, Artūrs Ēķis (miris 2011) un Lita Beiris
Vislielākos suminājumus asociācijas svētku dienā saņēma organizācijas dibinātāja jeb Baleta asociācijas „Mamma” – Ausma Dragone.
Ausma Dragone. Latvijas Baleta asociācijas dibinātāja:
„Baleta asociācijas dibināšanas nepieciešamība bija pavisam utilitāra. Deviņdesmitajos gados, rodoties jaunai valstij, par daudzām iedzīvotāju grupām valstiskā līmenī bija padomāts, bet par baletdejotājiem – tā kā mēs esam tik maz, ne. Nekādas likuma pozīcijas mūs vairs neskāra kā pensionārus. Bet mums tas ir ļoti aktuāli, jo 38 – 40 gadu vecumā mēs vairs aktīvi dejot nespējam. Tā kā es vienmēr esmu bijusi ļoti aktīva un nemiera pilna, sapratu, – kaut kas ir jādara. Atradu sev konsultantu – bijušo baleta mākslinieku Hariju Liepiņu, kuŗš dažādu apsvērumu dēļ skatuvi bija pametis vēl pirms pensijas laika. Viņš man ieteica, ka jādibina asociācija: „Uzliec savu domu uz papīra un dodies uz ministriju.”
Kad atnācu ar sacerēto dibināšanas rakstu, Harijs man jau iedeva izgatavotu asociācijas zīmogu. Es tiešām mūsu profesiju saucu par traģisku. Jo savā laikā esam dejojuši 15,16 un pat 20 izrādes mēnesī. Mēs sevi fiziski esam ļoti
nolietojuši. Tāpēc tikai kādi 20% varam strādāt par pedagogiem, ar bērniem u.tml. Mums vairākkārt ir gribējuši noņemt pensijas. Esmu dzirdējusi pat ieteikumus no dažādiem ierēdņiem, ka baletdejotāji var ļoti labi pārkvalificēties par ātrvilcienu pavadoņiem – galu galā ir atstrādāta stabila stāja, kas ļoti labi var noderēt, nēsājot tējas paplātes pa vagonu...
Pateicoties apstākļu sakritībai un savam temperamentam, es nonācu pat pie UNESCO Choreografijas nodaļas ģenerālsekretāra Viņš pēc tautības bija čechs. Uzzinot, ka Latvijas valsts grasās atstāt savus baleta māksliniekus bez pensijām, viņš bija šokā un pamatīgā neizpratnē: „Jūs esat baleta mākslinieki, lai arī jums būtu kaut vai 100 gadu. Jūs esat valsts bagātība!” Lūk, – Eiropā ir pavisam citādi uzskati. Pie mums daudzi ir nenovērtēti.” Baleta asociācijas dzimšanas dienas svinībās lielum lielais pārsvars bija dejotāji, kuŗi bieguši savas skatuves gaitas. Taču tas nenozīmē, ka asociācijā nav neviena, kas šobrīd ir mūsu baleta slavas kaldinātāji. Svinīgajā vakarā tika apsveikta arī baleta soliste Baiba Kokina, kuŗa novembrī saņēma „Spēlmaņu nakts” balvu par sasniegumiem pagājušajā sezonā. Viena no Baleta asociācijas galvenajām aktīvitātēm ir aizrautīga un labvēlīga sekošana mūsu baleta šodienai.
Sarma Rozenberga. Bijusī LNObaleta soliste, tagad dejas unaktieŗu meistarības skolotāja:
„Kad dibināja asociāciju, man bija 34 gadi. Mēs visi aktīvi dejojām Operā, un tas bija pašsaprotams pasākums – kļūt par
Baleta asociācijas biedru. Tas bija un ir liels gods. Protams, arī toreiz, tāpat kā tagad, strādājošie dejotāji reti nāca uz asociācijas pasākumiem – darbs, ģimene, viena brīvdiena. Nu, būdami baleta pensionāri, atnākam uz asociāciju un jūtamies kā viena ģimene. Šī kopābūšana ir kas daudz vairāk nekā tagad aktuālie un populārie korporātīvie saieti. Mēs cits citu pazīstam ne tikai no kopīgiem darba gadiem. Mūsu kopīgā pagātne ir sākusies jau skolā (Rīgas Choreografijas vidusskolā), kur mācījāmies no 10 gadu vecuma. Esam uzauguši kopā un pazīstam cits citu kā raibu suni.” Mūsu grūtās profesijas sekām ir divas medaļas puses. No vienas puses, pateicoties rēgulāram fiziskajam darbam jaunībā, mēs savos gados izskatāmies ļoti labi un daudz jaunāki nekā citi mūsu laikabiedri. Taču no otras puses – veselība ir arī pamatīgi cietusi.”
Inita Upmale. Bijusī LNO baleta soliste, tagad klasiskās dejas skolotāja:
„Uz baleta asociāciju atnācu, kad man piezvanīja bijusī kolēģe Sarma Rozenberga un uzaicināja: „Initiņ,nāc bariņā! Dari kaut ko labu visiem, jo tikai kopā mēs kaut ko varam!” Es paklausīju un atnācu. Uzreiz bija pienākumi, dažādi darbiņi.
Mana stiprā puse – projektu rakstīšana. Sarūpēju asociācijai jaunu techniku – jaunu datoru, printeri. Lielu ekrānu. Par to man pagājušajā gadā piešķīra Baleta asociācijas ceļojošo balvu. Tā kā esmu krietni pastrādājusi, tagad ļaušu pastrādāt arī citiem. Aktīvitāte un iniciātīva asociācijā ir tikai katra paša izvēle. Gribu – nāku un strādāju, negribu – nestrādāju.” Latvijas Baleta asociācijas pirmā prezidente Ausma Dragone atzinās, ka ir ļoti priecīga, jo savulaik lēmusi asociācijā uzņemt tikai un vienīgi baletdejotājus ar Rīgas Choreografijas vidusskolas diplomu un darba stāžu Operas baleta trupā. Asociācijas biedru pulkā tagad ir arī likvidētā profesionālā Valsts deju ansambļa „Daile” dejotāji, likvidētā Rīgas Operetes baleta trupas dejotāji un arī dažādu varieté programmu dejotāji.
Ligita Ozoliņa. Bijusī Rīgas Operetes teātŗa baleta māksliniece, tagad strādā mārketinga izpētes jomā:
„Baleta asociācijā esmu no pašiem pirmsākumiem, bet tad „ieturēju pauzi”. Kollēģu pamudināta, atnācu atkal un nospriedu, ka tomēr nedrīkst dalību asociācijā mest pie malas. Galvenokārt savu bijušo kollēgu dēļ. Tie ir cilvēki, ar kuŗiem ir tik daudz kopīga. Lai arī dažus neesmu redzējusi 10 un pat vairāk gadu, tiekoties ir sajūta, ka nšī laika nemaz nav bijis. Satiekoties šķiet, ka esam šķīrušies pirms mēneša. Tādēļ šīs 3 -4 reizes gadā, kad ir kopīgi sarīkojumi vai ekskursijas, ir ļoti vērtīgas. Tās veldzē dvēseli.
Ēriks Līdaks. Bijušais Valsts deju ansambļa „Daile” dejotājs, tagad strādā namu pārvaldīšanas un apsaimniekošanas jomā:
„Mūsu „Dailes” dejotāji sevi ir atraduši un strādā daudz un dažādās profesijās. Tomēr tieši mani kollēgas ir tie, kuŗi vada
ievērojamu daļu no visiem Tautas deju ansambļiem. Viņi ir lielo Deju svētku balsts. Baleta asociācija „Dailes” dejotājiem
galvenokārt ir kopāsanākšana. Lai atcerētos savu skatuves laiku, kā arī lai redzētu, ko dara jaunie. Lai viņi satiktu mūs.
Jaunie uz šejieni gan nāk lēnām un pamazām. Visi jau domā – mēs vēl jauni, mums par agru. Vienīgi žēl, ka no „Dailes” un Operetes jau klāt vairs neviens no jaunās paaudzes nenāks – nav no kurienes. Šobrīd izskatās, ka profesionālo dejotāju asociācijā tālā nakotnē būs tikai Operas balets.” Latvijas Baleta asociācija – tas nav tikai sociālās rūpes par saviem amata brāļiem un kopīgas sanākšanas 3 reizes sezonā. Tā ir arī savas profesijas pārstāvju izvirzīšana augstiem valsts apbalvojumiem – jubilejas svinībās tika sveikta arī bijusī baleta soliste un tagad LNO baleta repetitore Sarmīte Graudiņa, jo viņai pēc asociācijas ieteikuma ir piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis. Bijušie dejotāji apmeklē visu Operas pirmizrāžu ģenerālmēģinājumus, brauc eksursijās pa Latviju, Lietuvu. Dodas uz pirmizrādēm kaimiņvalstu Operas un baleta teātros – Viļņā, Tallinā, Klaipēdā. Nesen pabūts arī Zviedrijā. Par šīm iespējām asociācija saka paldies gan Rīgas Domes Labklājības departamentam, Labklājības ministrijai, Kultūras ministrijai, Borisa un Ināras Teterevu fondam un virknei citu atbalstītāju. Taču visupirms jau Latvijas Baleta asociācija ir pašu dejotāju nopelns. Savā 20 gadus īsajā baleta skatuves mūžā dejotāji ir raduši ļoti daudz strādāt, lai paspētu padarīt pēc iespējas vairāk. Dejot nav iespējams bez disciplīnas, pašdisciplīnas un atbildības sajūtas. Tāpēc dejotājiem ir pa spēkam noturēt formā savu asociāciju. Turklāt dejotāji ar prieku un darba sparu izbauda to, ka šoreiz 20 gadi nenozīmē beigas, bet tikai kārtīgu sākumu.
Ne velti Kultūras ministrijas valsts sekretārs Guntis Puķītis, savu apsveikuma runu pabeidzot, citēja tagadējo Nacionālās
operas vadītāju Zigmaru Liepiņu. Liepiņa kungs bija ieradies ministrijā lūgt Operai kārtējo papildu financējumu ar vārdiem:
„Operai naudas nepietiek. Pelna tikai balets!”
JANA VĪTOLIŅA
LAIKS
