Pirms dažām dienām, 21.februārī, darbu beidza KM sasauktā filharmonijas darba izvērtēšanas komisija. Par tās secinājumiem un priekšlikumiem, kā arī KM pieņemtajiem lēmumiem tiks ziņots 4.martā. Komisiju sasaucot, tika teikts, ka filharmonijas darbs neatbilst «jaunajiem tirgus ekonomikas apstākļiem», «nepilda savu misiju» un tāpēc kardināli jāmaina.

Zināms, ka gaidāmās izmaiņas diktēs krasi nepietiekamās finansējuma iespējas un viedās koncepcijas būs tikai šai problēmai uzstutēta intelektuālā virsbūve. Kādā sanāksmē kultūras ministrs Rihards Pīks izteicās, ka, izdalot koncertorganizāciju dotējumu uz iedzīvotāju skaitu un salīdzinot rezultātu Latvijā un dažās citās lielākās un attīstītākās valstīs, top redzams, ka Latvijā finansējums «uz cilvēku» ir labāks. Realitātē Latvijas filharmonijas budžeta gada dotācija - Ls 471 600 ir gandrīz trīsreiz mazāka nekā Igaunijā - Ls 1,3 milj. vai Lietuvā - aptuveni 1,2 milj. latu. Atšķirībā no Latvijas Lietuvas filharmonija nodrošina koncertdzīvi ne tikai galvaspilsētā, tai ir filiāles Kauņā, Klaipēdā, Palangā, tā var atļauties aicināt ciemos kaimiņvalstu orķestrus un korus. Lieki teikt, ka Latvijā mūziķi saņem viszemākās algas. Lietuvā valstiski tiek uzturēts vēl viens -Valsts simfoniskais orķestris un Valsts dziesmu un deju ansamblis Lietuva. Attīstītās valstīs kultūras organizāciju budžets dažādās proporcijās veidojas trīsdaļīgi - no valsts un pašvaldību dotā, no mecenātu un sponsoru piešķīrumiem un no tā, ko izdodas nopelnīt pašiem, bet mums šādas sistēmas nav. Pie mums vēl ilgi nesasniedzams ideāls: Norvēģijas koncertinstitūta Rikskonsertane budžets ir vairāk nekā 6 miljoni latu gadā! Institūts organizē koncertus ne tikai Oslo, bet visos Norvēģijas reģionos, arī skolās un bērnudārzos. Rikskonsertane sedz 70% no skolēniem domāto koncertu izmaksām (atlikušos 30% sedz vietējās pašvaldības), bet koncertus pirmsskolas vecuma bērniem apmaksā uz pusēm ar vietējām municipalitātēm. Rikskonsertane pasūta norvēģu un citvalstu komponistu skaņdarbus, var pat atļauties «trešās pasaules» valstu mūzikas atbalstīšanas programmu. Finansējuma nepietiek, bizness nesanāk Latvijas filharmonijai piešķirtā šī gada dotācija ir tikpat liela kā 1996.gadā. Teorētiski tā domāta algu, sociālā nodokļa un komunālo maksājumu segšanai, bet sakarā ar izmaksu dārdzības pieaugumu reāli pietiek tikai algu un sociālā nodokļa nomaksai - 1996.gadā kopsummā Ls 503 105, kas jau pārsniedz budžeta gada dotācijas Ls 471 600 kopapjomu. Komunālos maksājumus un koncertdarbībai nepieciešamos tēriņus filharmonijai izdevies segt ar pašas nopelnīto, bet pastāvīgu sponsoru izdevies piesaistīt vienīgi Nacionālā simfoniskā orķestra darbībai (Saules banka) un VDA Daile (Pareksa banka). Ja filharmonijas vadība nebūtu «nolaidusies» līdz presē paļāto rautu rīkošanai Minsteres un Vāgnera zālēs, kā arī nebūtu izīrējusi telpas Skonto zivju restorānam, no parādiem izvairīties neizdotos, jo gandrīz pusi no filharmonijas nopelnītā sastāda komercieņēmumi no - telpu izīrēšanas. 1996.gadā koncertu biļetes pārdotas par Ls 75 551, bet komercieņēmumi par telpu izīrēšanu ir Ls 66 176. Varbūt bijis par maz koncertu? Filharmonijā 1996.gadā notikuši 360 koncerti, tos apmeklējuši 69 436 klausītāji, taču koncertu pašizmaksa bieži vien ir lielāka nekā biļešu kases ieņēmumi. Filharmonijas direktore M.Baumane: «Mūsu ekonomiskajos apstākļos nevaram atļauties gadā rīkot 360 koncertus, tiem nav pieprasījuma. Ja es būtu privātas koncertaģentūras vadītāja, gadā rīkotu 20 koncertus.» Arī Operas direktors A.Žagars uzskata, ka pie pašreizējā finansējuma Operas sezona ir garāka, nekā varam atļauties. Kolektīvu nākotne ir apdraudēta KM sienās atkārtoti dzirdēts retorisks jautājums: vai varam atļauties finansēt vairākus profesionālos korus, dotēt deju ansambli Daile? Vai taupības režīmā neiztikt ar vienu LNSO, kamerorķestri veidojot kā tā sastāvdaļu? Kā lai nepiekrīt profesionālajam argumentam, ka VAK Latvija ir pašreiz vienīgais profesionālais lielu instrumentālu darbu atskaņotājkolektīvs Latvijā un ka augsti kvalitatīvs, akadēmisks oratoriju koris ir gadiem kopjams 65-balsīgs instruments? Taču koncerti nes zaudējumus: pagājušogad, izlietojot ap Ls 80 000 valsts dotējuma, 28 filharmonijas koncertos Latvija pulcinājusi vienā koncertā vidēji tikai 83 cilvēku (!) un biļetes pārdotas tikai par Ls 2896... R.Pauls kā tirgus ekonomikai pieskaņotu paraugu min radio kori, kam pagājušogad būtiski samazināja valsts finansējumu un kurā tagad ir tikai 23 dziedātāji. Tas ir minimums, ar ko pietiek tikai kamerstilam un vecklasikai. Lielformu atskaņojumiem tiek pieaicināti dziedātāji no malas, veidojot t.s. festivālu kori. Līdzīgi organizēts arī Dānijas radio koris, kurā tikai 23 dziedātāji strādā pilnu slodzi, bet Igaunijā radio koris ir likvidēts un T.Kaljustes vadītais filharmonijas kamerkoris, īstenojot oratoriālos projektus, konkursa kārtībā piesaista papildspēkus. Radio kora mākslinieciskais vadītājs S.Kļava ir pārliecināts, ka festivāla koru mākslinieciskā kvalitāte necieš, jo dziedātāji ir profesionāli un ikdienas rutīnai pretī likta iedvesmojoša vienreizības izjūta, taču Mocarta festivāla kora dziedājuma sliktā kvalitāte pagājušonedēļ pierādīja gluži pretējo. VDA Daile vēlas atdalīties no filharmonijas un pastāvēt kā neatkarīga, valsts dotēta struktūrvienība. Ansambļa direktors menedžeris Edijs Purmalis uzskata, ka Daile ir atradusi savu vietu jaunajos tirgus apstākļos: «Mums ir vismazākie saimnieciskie izdevumi visā filharmonijā un ar koncertu ieņēmumiem varam tos atpelnīt. Filharmonijas gada kopskatā Daile guvusi vislielāko nosacīto peļņu - 2348 latus, taču dejotāji saņem viszemākās algas - no Ls 38 līdz Ls 48.» Ansamblis bez valsts finansējuma izdzīvot nevarēs. Tā pašreizējā dotācijas daļa - ap Ls 40 000 ir nepietiekama. E.Purmalis uzskata, ka nepieciešamais valsts finansējums ir vismaz Ls 80 000. Ar vislielākajiem finansiālajiem zaudējumiem strādā LNSO, kurš 1996.gada pēdējos divos mēnešos koncertējis ar Ls 696 «mīnusiem». Taču orķestra finansiālos rādītājus nedrīkst pretstatīt Dailes plusiem: LNSO koncertu gatavošanas objektīvās izmaksas neizbēgami ir ļoti lielas, sevišķi, ja jāpiesaista ārzemju viesmākslinieki. Pastāvot atsevišķi, ar pašreizējo finansējumu LNSO draud bankrots. Uzticot LNSO arī kamermuzicēšanu, varbūt varēsim uz kamerorķestra rēķina palielināt LNSO finansējumu, taču tā varam zaudēt Latvijā vienīgo profesionālo kamerorķestri. Ko un kā dotēt? Uz šādu jautājumu nāksies atbildēt drīz, jo filharmonijai un teātriem 1997. gada budžeta dotācija «pa vecam» tiek izmaksāta tikai pirmos divus mēnešus (janvārī un februārī), bet turpmāk KM sola izstrādāt principiāli jaunu dotēšanas sistēmu. Jautājumu «ko dotēt?» var pavērst dažādi: kurus mūziķu kolektīvus finansēt? Ko izvirzīt par dotācijas mērķi? Mūziķu algas? Komunālos maksājumus vai mēģinājumu un koncerttelpu īri? Koncertdarbību? Atsevišķus radošus projektus konkursa kārtībā? Varbūt mērķtiecīgāk būtu rūpēties par koncertu pieejamību (biļešu lētumu), dotējot klausītājus? Cik dotēt? Diemžēl atbildi uz to nosaka nevis kultūrpolitiski argumentēta nepieciešamība vai kvalitātes izvērtējums, bet vispārējā, kultūrai sevišķi nelabvēlīgā sociāli ekonomiskā situācija. KM parastā atbilde ir: naudas nebūs vairāk kā pašlaik. Nākotnes cerības jāsaista ar kultūrkapitāla finansējuma sistēmas veidošanos Latvijā; nelielas iespējas konkursa kārtībā piešķirt finansējumu atsevišķiem radošiem projektiem ir no t.s. speciālā kultūras budžeta.