Sagaidot XXII Jaunrades deju konkursa I kārtu, kas 8. decembrī norisināsies Slampes kultūras pilī, piedāvājam iepazīties ar Ritas Spalvas referātu par pēdējās desmitgades jaunrades konkursu rezultātiem un tendencēm. Referāts pirmo reizi tika nolasīts Latvijas Nacionālā kultūras centra rīkotajā dejas nozares ekspertu diskusijā “Ko mēs gribam dejot” 2019. gada 7. novembrī.
Latviešu skatuviskās tautas dejas jaunrades konkursiem ir jau sava izveidojusies vēsture un tradīcijas. Jaundeju skates notiek kopš 1946. gada, kad bija radusies nepieciešamība veidot repertuāru strauji augošajai tautas deju amatieru kolektīvu kustībai. Kopš 1958. gada jau tiek rīkoti konkursi ar laureātu prēmēšanu un periodisku deju aprakstu izdošanu. Kā raksta Ingrīda Saulīte monogrāfijā “Deju svētki Latvijā”, laikā līdz 2004. gadam (45 gados) notika 23 konkursi ar vairāk nekā 1000 dejām, no kurām 262 tika prēmētas. Laureātu vidū ir gan šodien jau piemirsti autori, gan arī mūsu klasiķi Uldis Žagata, Harijs Sūna, Imants Magone, Uldis Šteins, Vilis Ozols u. c. Mēs ar prieku dejojam no jaunrades konkursiem nākušās “Klipu klapu”, “Es biju māmiņai”, “Vilksim košu zelta jostu” un ar vieglu smaidu jau tikai pēc nosaukumiem atceramies “Putnkopju polku” vai “Traktoristus azaidā”. Laiks visu sakārto, un valstiskā ideoloģijā sakņotās dejas laimīgā kārtā aiziet pagātnē, dodot vietu nacionālo identitāti apliecinošām. Taču valstiskuma ideja skatuviskajās tautas dejās nav aizmirsusies, un kā Fēnikss atkal parādījās simtgades pasākumos un lieluzvedumā “Māras zeme”.
Šīs dienas sarunas mērķis ir meklēt atbildes uz diskusijas nosaukumā formulēto jautājumu – “Ko mēs gribam dejot”, un attiecības starp valsts pasūtījumu skatuviskajā tautas dejā un tā īstenošanu dažādos kontekstos varētu kļūt par vienu no šīs sarunas tematiem.
Pārskatot pēdējās desmitgades jaunrades deju konkursu rezultātus, nākas secināt, ka 21. gadsimtā latviešu skatuviskā tautas deja ir nosacītā “virsotnē”. Katru gadu dalībai konkursos piesakās vairāki desmiti horeogrāfi, piedāvājot vērtēšanai 70–90 dejas. Konkursi izraisa arī plašu skatītāju un profesionāļu interesi, tāpēc fināls vienmēr ir skatītāju labi apmeklēts un atbalstīts. Pēdējā desmitgadē konkursu mākslinieciskās kvalitātes vērtēšanas kritēriji bija gandrīz nemainīgi, taču tika meklēts labāks to organizēšanas veids. Tāpēc dažādos laikos tika aprobēta vērtēšana gan pēc kvalitātes grupām, gan pēc horeogrāfu pieredzes. Ņemot vērā lielo aktivitāti, konkurss pēdējos gadus tiek rīkots divās kārtās – kā pusfināls un fināls. Par konkursa sastāvdaļu ir kļuvusi arī žūrijas saruna ar autoriem konkursa pusfinālā.
Iepazīstoties ar statistiku, varētu teikt, ka Latvijā ir izveidojusies labvēlīga vide skatuviskās tautas dejas attīstībai. To rāda ne tikai konkursu rezultāti, bet arī lielā sabiedrības interese, konkurence horeogrāfu starpā, amatierdejotāju atsaucība un aktivitāte utt. Ikgadējie jaunrades deju konkursi ir tikai viens no instrumentiem deju nozares attīstības veicināšanai, tie izgaismo dalībnieku aktivitāti un mākslinieciskos sasniegumus, kā arī norāda uz problēmām, no kuru risināšanas ir atkarīgs tālākais skatuviskās tautas dejas attīstības ceļš. Lielākā problēma, raugoties perspektīvā, ir deju kolektīvu vadītāja un horeogrāfa profesijas zemais prestižs jauniešu vidū. Lai arī daudzi jaunieši to uzskata par pievilcīgu un arī cienījamu, tomēr nesteidzas to izvēlēties, jo apzinās šīs profesijas zemo statusu atalgojuma ziņā. Tāpēc jaunie grib mācīties par juristiem vai ekonomistiem, ārstiem vai sabiedrisko attiecību speciālistiem, atstājot deju kā vaļasprieku. Tas nākotnē dejas nozarei var nest lielus profesionālus zaudējumus, jo vairosies to horeogrāfu daļa, kuri deju nav mācījušies. Ja mēs gribam redzēt savu nozari stipru, mums jārūpējas, lai amatierkustības priekšgalā ir profesionāļi, ne autodidakti. Vēsture rāda, ka dažiem autodidaktiem ir izdevies pārvarēt diletantisma barjeru un iekļūt “augstākajā līgā” – tas ir talanta, veiksmes un pašizglītības jautājums. Taču izņēmumi norāda tikai uz to, ka valda likumsakarības. Dejotājs, operdziedātājs, cirka mākslinieks ir profesijas, kas, tāpat kā sports, nepieļauj diletantismu, jo te tas nav noslēpjams. Šādu profesiju starpā neapšaubāmi ir arī horeogrāfs, kas sevī integrē zināšanas dejā, mūzikā, mākslinieciskos iespaidus, intelektu un vēl, un vēl. Ko nozīmē būt horeogrāfam – šo mani tik interesējošo jautājumu labprāt uzdotu vairākiem klātesošajiem.
Es atbildei izvēlos Annas Ahmatovas rindas no dzejoļa “Мне ни к чему одические рати…” (nav tulkots latviešu valodā), piemērojot tās horeogrāfijai:
Когда б вы знали, из какого сора
Растут стихи, не ведая стыда.
Как желтый одуванчик у забора,
Как лопухи и лебеда.
Сердитый окрик, дегтя запах свежий,
Таинственная плесень на стене…
И стих уже звучит, задорен, нежен.
На радость всем и мне.
Jaunākajos laikos tehnoloģijas dara savu, un internets reizēm dejai ir nezāļu nesējs. Arī latviešu autoru horeogrāfijās, tāpat kā visur pasaulē, ienāk ne tikai laikmetīgās vai cittautu dejas netiešās ietekmes, bet arī citur radītiem oriģināliem pietuvinātie pārnesumi. Tā ir tendence, kuru nevar pārvarēt pat ne juridiski, jo plaģiāts horeogrāfijā ir grūti pierādāms. Optimistiski raugoties uz šo problēmu, esmu gatava pieņemt, ka no ģēnijiem aizņemties nav iespējams, tos citē. Ticu tam, ka nav iespējams pretendētu uz Kiliana vai Žagatas vietu mākslā, pārnesot viņu izcilākos darbus citā mūzikā un izpildījuma pakāpē.
Taču spilgtu horeogrāfu ietekme uz saviem amata brāļiem pastāv vienmēr un izpaužas apzinātā vai intuitīvā šo horeogrāfu tematikas, kompozīcijas paņēmienu un izteiksmes līdzekļu pārmantošanā. Arī Latvijas vidē var saskatīt horeogrāfus, kuru rokraksts ietekmē kolēģu daiļradi un rezultātā veido kādu attīstības līniju skatuviskajā tautas dejā.
Pieredzes bagātākais konkursantu vidū ir Jānis Ērglis, kurš ir arī viens no līderiem pēdējās desmitgades jaunrades konkursos. Skatoties uz Jāņa Ērgļa daiļradi kopumā, mani neatstāj doma, ka savā veidā viņš ir Ulda Žagatas deju tradīciju turpinātājs. Līdzīgi kā lielais Skolotājs, Jānis Ērglis savās horeogrāfijās ir uzticīgs sarežģītām konstrukcijām, dinamikai, horeogrāfiskajam piesātinājumam un izpildījuma spēkam (piemēram, deja “Ābelīte”). Taču blakus tam arī rūpe par skaidru vēstījumu, kas izpaužas izcilā dejas dramaturģijas izjūtā (“Meitu māte”). Darbības loģika tāpat ir horeogrāfa stiprā puse. Uldi Žagatu un Jāni Ērgli vieno arī skatījums uz humoristisko deju veidošanu. Komēdija, kā zināms, ir grūtākais skatuviskās darbības veids no dejas kompozīcijas veidošanas viedokļa. Tikai lieli meistari komiskas situācijas spēj “iestrādāt” dejas valodā, savukārt liela daļa pat pieredzējušu horeogrāfu nosliecas uz ārišķībām, uzticot komisko “izspēlēt” dejotājiem, kas visbiežāk ir slikta dramatiska teātra līmenī. Un te nu abiem meistariem nav līdzinieku. Lai atceramies Ulda Žagatas “Vecpilsētas polku” un Jāņa Ērgļa 21. gadsimtā veidoto “Tumša, tumša tā eglīte” vai “Jančuks dančuks”. Te ir atrastas komisko raksturojošas kustības, kas atbilst vēstījumam vai izskaidro to. Imponē arī tas, ka, saglabājot tautas dejā tik svarīgo vienlīdzības principu starp dzimumiem, Jānis Ērglis meklē atšķirīgo vīriešu un sieviešu dejas izteiksmē. Jaunrades konkursi arī liecina, ka Jānim Ērglim ir veidojušies skolēni un sekotāji – Aija un Māris Konstanti, Arvils Noviks, Reinis Rešetins u. c., kas ir uzticīgi Ērgļa rokrakstam un mākslinieciskajām vērtībām, kur cieņā ir dejas jēgas meklējumi.
Jānis Purviņš, viens no ražīgākajiem mūsdienu autoriem, ir sava ceļa gājējs ar izstrādātu rokrakstu un pretenziju uz principiālām izmaiņām latviešu skatuviskās tautas dejas estētikā. Mūsu dejas žanra estētiku ir iespaidojusi Jāņa Purviņa apzinātā atteikšanās no pieņemtā stāvokļa “rokas sānos” uz “rokas gar sāniem”, piešķirot tam jaunu izteiksmi. Ja Harija Sūnas aprakstītajā metodikā rokas ir (citēju) “brīvi turētas”, t. i., nesaspringtas un nolaistas gar sāniem, tad jaunajā autora veidotajā gradācijā tās visbiežāk ir saspringtas un atgādina nolaistus spārnus. Šāds roku stāvoklis izmaina ne tikai estētiku, bet arī dejotāju auguma nostādīšanas principus un rada citu, latviešu horeogrāfiskajā folklorā nesastaptu, dejotāja paštēlu.
Neatkarīgi no tā, vai šādas izmaiņas ir pamatotas vai nē, jaunizveidotais roku stāvoklis raksturo Jāņa Purviņa horeogrāfiju un nosaka arī rokrakstu. Rokrakstu veido arī uzstājīgi atkārtojumi dejas soļu ziņā, skatuves darbības attīstību atstājot laukuma izkārtojumam, t. i., dejas zīmējumam. Taču periodiski atkārtojumi neizpaliek arī tajā. Iecienītākais ir aplis, kas kļūst par galveno notikumu daudzās dejās (piemēram, “Kur saule jūrā kūst”, “Visam cauri iet”, sasniedzot māksliniecisko maksimumu smeldzīgajā “Sidrabrasā”). Par iecienītu kompozīcijas paņēmienu ir kļuvusi zīmējuma atkārtošana it kā atpakaļgaitā.
Autoru mazāk interesē skatītāju intereses noturēšana ar dažādiem kompozīcijas paņēmieniem kā variēšana, darbības sablīvēšana, kombināciju dažādošana. Autors parasti izdara skopu izvēli dejas tehnikas ziņā un ar spītīgu neatlaidību, elementus atkārtojot, aicina skatītājus sekot viņa domu gājienam. Autors atsakās nostāties skatītāja pusē, taču savos labākajos darbos spēj to savaldzināt. Šai ziņā programmatiska šķiet XV Jaunrades konkursā (2010. gads) prēmētā deja “Rūnu raksti” ar secīgiem zīmējumiem, attaisnotām horeogrāfiskām pauzēm un īpašu dejas ritumu, kas piemīt Jāņa Purviņa horeogrāfijai kopumā. Arī Jāņa Purviņa sekotāji (kā Guna Trukšāne) piedalās jaunrades konkursos un apliecina izveidotā skatījuma dzīvotspēju.
Horeogrāfes Taigas Ludboržas savdabīgais rokraksts ir veidojies pēdējā desmitgadē. Lai arī nevienmērīga, Taigas Ludboržas daiļrade labākajos paraugos ir ļoti spilgta un pievilcīga. Saspēle un rotaļa ir galvenie šīs autores deju satura raksturotāji. Jaunrades konkursos prēmētās dejas “Ai, zaļā birztaliņa” un “Vilks izgāja medībās” ir vieni no spilgtākajiem autores daiļrades raksturotājiem. Taigas Ludboržas deju pievilcība slēpjas autores spējā tradicionālos deju elementus ieraudzīt it kā no cita skatupunkta. Tā veidojas negaidīta satvērienu un aptvērienu maiņa, interesantas pārejas no viena zīmējuma otrā, savdabīgi kustību virknējumi, kas piešķir dejai īpašu atraktivitāti. Imponē autores māka rīkoties ar pavadošās dziesmas tekstiem, izvēloties pareizos atslēgas vārdus un attiecīgi saliekot pareizos akcentus dejas kompozīcijas risinājumā. Vārds “saspēle” raksturo Taigas Ludboržas skatījumu uz attiecībām pārī, kuras vienmēr ir motivētas un izriet no horeogrāfiskās ieceres. Taigas Ludboržas daiļrade vēl ir tikai attīstībā, taču viņas devums varētu bagātināt skatuviskās tautas dejas žanru ar mūsdienīgu skatījumu uz tautiskumu.
Agris Daņiļevičs laikam ir Latvijas sabiedrībā atpazīstamākais skatuviskās tautas dejas meistars, pateicoties gan savam pedagoga un horeogrāfa talantam, gan arī veiksmīgi veidotajam publiskajam tēlam. Agri Daņiļeviču interesē deja visā tās daudzveidībā, tāpēc likumsakarīga ir aizraušanās ar laikmetīgās dejas tehniku un jaunajām iespējām dejas kompozīcijas veidošanā. Horeogrāfs aktīvi izmanto laikmetīgajā dejā sakņoto improvizācijas un kontaktimprovizācijas metodi, veiksmīgi asimilējot to skatuviskās tautas dejas žanrā (“Cepurīti mētādams”). Arī kompozīcijas ziņā horeogrāfs izmanto jaunāko laiku horeogrāfijas veidošanas paņēmienus kā smaguma centra un līmeņu maiņu, atkārtojumus un unisonu, kanonu u. c. Līdz ar to Agra Daņiļeviča rokrakstu raksturo kustību daudzveidība un izvēles brīvība. Taču līdzās neapšaubāmi spilgtajai fantāzijai un brīvībai pastāv risks aizrauties ar nenofiksētu kustību ieviešanu, kas nav pa spēkam vidēja izpildījuma līmeņa dejotājiem.
XX Jaunrades konkursā (2017. g.) tika prēmētas divas šī autora dejas – “Ampeļdancis” un “Šķiraties, zosu pulki”, kuras spilgti raksturo daiļradi kopumā. “Ampeļdancis” – izcils bērnu un pieaugušo apvienošanās dejā piemērs, kad katra darbība vai kustība ir dejas pamatidejas motivēta. Savukārt “Šķiraties, zosu pulki” it kā turpina un arī nostiprina jau agrāk iemīļotus paņēmienus, kas izmantoti iepriekš veidotajā dejā “Apkal manu kumeliņu” un kas izkristalizē Agra Daņiļeviča rokrakstu. Šim rokrakstam ir turpinājums un attīstība – XXI Jaunrades konkursā spoži uzmirdzēja jaunās horeogrāfes Dagmāras Bārbales zvaigzne, kurā jaušams skolotāja, kolēģa un domubiedra Agra Daņiļeviča iespaids.
Tātad – kāda ir pēdējās desmitgades aina latviešu skatuviskajā tautas dejā? Es to raksturotu tā: rezonējot ar laikmeta estētiku, tā tiecas uz arvien efektīgāku priekšnesumu, dažādi to vizualizējot. Skatītāji un dejotāji tiek radināti pie ārišķībām kompozīcijā un izpildījumā, tāpēc dažāda veida pacelšanas, pārnešanas, pārmešanas sastopamas vai katrā dejā un reizēm kļūst gandrīz vai par vienīgo dejas kvalitātes rādītāju. Pieņemu, ka laikmetīgās dejas, akrobātikas un kontaktimprovizācijas elementus var ļoti veiksmīgi izmantot skatuviskajā tautas dejā, taču tie nedrīkst kļūt par dominanti šī žanra kontekstā. Mums jārūpējas par skatuviskās tautas dejas kā žanra attīstību, kas, neapšaubāmi, paredz jaunu elementu ieviešanu tajā. Taču vienmēr ir jādomā par balansu starp tradicionālo un jauno. Vienīgā iespēja ir organiska jauno elementu iekļaušanu tautas dejas ainā, kopjot stilizāciju un rūpējoties par tradicionālo cēloņsakarību saglabāšanu. Šodienas diskusija pietuvina mūs domai par to, kāda ir 21. gadsimta pirmās desmitgades ideālā deja? Paskatoties uz jaunrades konkursiem kopumā, kā no putna lidojuma, veidojas šāda aina: tā ir strauja, lielam dejotāju skaitam, labāk dažāda vecuma dejotājiem, vēl labāk – ja iekļauj bērnus; kustības ir plašas, dejas dinamiku pamatā uztur strauja zīmējumu maiņa. Šajā ideālajā ainā diemžēl neiekļaujas mazo formu dejas, liriskās dejas, deju svītas utt. Tātad pietrūkst dažādības, kuru uztur ne vien rokrakstu daudzveidība, bet arī skatuviskās tautas dejas formu, dinamikas un risinājumu dažādība. Tāds būtu pieteikums nākamās desmitgades ievirzei.
Titulfoto: Valsts deju ansamblis “Daile”, Egīla Poļa arhīvs